Pilseeta

Click here to edit subtitle

Domas                                                   Pievienojies: Rīgā, Ģertrūdes ielā 72., Svētdienās - 16.00

Svētrunas

Pārdomas par tēmu...

Izmanto visu spēku!


Kāds mazs zēns vadīja sestdienas pēcpusdienu spēlējoties smilšu kastē. Viņam līdzi bija kaste ar mašīnām, plastmasas spainītis, un spīdīga, sarkana lāpstiņa. Laikā, kad viņš taisīja tuneļus, un ceļus smiltīs, viņš atklāja lielu akmeni tieši smilšu kastes vidū. Viņš apraka apkārt tam bedri, un izdabūja lielo akmeni ārā no bedres. Nedaudz pamocījies, viņš stūma akmeni pāri smilšu kastei, izmantojot savas kājas. (Viņš bija mazs puika un akmens bija ļoti liels)

Kad akmens bija aizstumts līdz smilšu kastes malai, viņš atklāja, ka nespēj to dabūt pāri smilšu kastes malai. Zēns stūma, grūda, cēla, bet tikko likās, ka tūlīt jau būs izdevies, lielais akmens atkrita atpakaļ smilšu kastē. Mazais zēns nepadevās, viņš atkal mocījās, stūma, grūda, cēla, bet vienīgais, ko viņš izdarīja – savainoja savus mazos pirkstiņus, kad akmens uzkrita uz tiem. Viņš sēdēja ar asarām pilnām actiņām.

Visu laiku zēna tētis uz visu to noskatījās pa virtuves logu. Brīdī, kad zēns sabruka asarās, liela ēna pārgāja pāri smilšu kastei. Tas bija mazā zēna tētis. Mierīgi iejautājās: „Dēls, kāpēc Tu neizmantoji visu spēku, kas Tev ir pieejams?”

Noskumis un ar asarām acīs zēns atbildēja: „Bet es izmantoju, tēt! Es izmantoju visu spēku, kas man bija!”

„Nē, dēls,” tētis mierīgi izlaboja zēnu. „Tu neizmantoju visu spēku, kas Tev bija pieejams! Tu nepajautāji man palīdzību.”

Tajā brīdī tētis pieliecās, pacēla akmeni un izcēla to no smilšu kastes.

Vai Tavā dzīvē ir „akmeņi”, ko vajadzētu izcelt? Vai esi atklājis, ka Tev nav tas, kas vajadzīgs, lai paceltu tos? Ir Kāds, kurš vienmēr ir gatavs mums dot spēku, kas mums ir nepieciešams. Kad Apustulis Pāvils piedzīvoja laikus, kad viņa gars bija salauzts un nebija spēka, viņš teica Korintas draudzei: „Tev pietiek ar Manu žēlastību; jo Mans spēks nespēkā varens parādās.” (2.Korint. 12:9) Kad mēs esam salauzti garā un mūsu spēks ir beidzies, mēs varam griezties pie mūsu Glābēja, Jēzus.

7 ieradumi, kas mūsos programmē nabadzību.


Filipiešiem 4.19: “Un mans Dievs pēc savas bagātības mēra Kristus Jēzus godībā piepildīs visas jūsu vajadzības.”

Zinātnieki ir noskaidrojuši, ka ir ieradumi, kas ietekmē mūsu smadzeņu fizisko stāvokli un faktiski programmē mūsos nabadzību.


1. Ieradums sevi žēlot.

Nabadzības ieradumi sākas ar nemitīgu sevis žēlošanu un sērošanu par neizdevušos dzīvi/likteni. Ne tāda figūra, kādu gribētos, ne tādi ienākumi, ne tāda izglītība, ne tāds ģimenes stāvoklis, ne tas dzīvoklis, ne tāds laiks ārā, ne tāda pārdevēja lielveikalā... - viss, absolūti viss apkārt var būt iemesls, lai sevi žēlotu un sūkstītos par neveiksmēm.

Cilvēki, kas ir pieraduši sevi pastāvīgi žēlot, strauji zaudē apkārtējo cilvēku līdzjūtību. Tādu nabagu var žēlot bezgalīgi, tomēr, kaut kas taču ir jādara arī pašam. No šīs mūžīgā hipohondriķa cilvēki vairās, no viņa neko negaida (viņš tikai gaužas), viņu vairs neaicina kompānijās. Tā rezultātā viņam paliek ļoti maz kontaktu, bez kuriem praktiski nav iespējams izveidot karjeru, nav iespējams iekļūt interesantā projektā. Sevi žēlot – tas ir labākais veids, kā saņemt zemu atalgojumu un sagaidīt drūmu eksistenci.

Mateja ev. 6.25-28; 31-34: “Tādēļ es jums saku:nezūdieties savas dzīvības dēļ – ko ēdīsiet un ko dzersiet, nedz savas miesas dēļ – ko vilksiet mugurā. Vai tad dzīvība nav vērtāka kā barība un miesa kā drēbes? Pavērojiet putnus debesīs – ne tie sēj, ne pļauj, ne savāc ražu šķūņos; jūsu debesu Tēvs tos baro. Vai jūs neesat daudz vairāk vērti kā viņi? Kurš no jums ar savu zūdīšanos var pagarināt savu mūžu kaut vai par olekti.

Tādēļ nezūdieties, sacīdami:ko ēdīsim? ko dzersim? ko vilksim mugurā? Jo pēc visa tā pagāni dzenas; jūsu debesu Tēvs zina, ka jums visa tā vajag.   Meklējiet vispirms Dieva valstību un viņa taisnību, tad jums viss pārējais tiks iedots. Nezūdieties par rītdienu, jo rītdiena pati par sevi parūpēsies; katrai dienai pietiek savu bēdu.”


2. Ieradums visu taupīt.

Ja ienākot veikalā, Tu vispirms meklē nodaļas, kurās ir izpārdošanas, ja Tu domā, ka kolēģiem darbā maksā vairāk, lai gan viņi strādā mazāk nekā Tu, ja Tu nevienam nekad neaizdod naudu, ja oficiantiem neatstāj dzeramnaudu un, ja Tu domā, ka Tavas zemās algas dēļ Tev nevar būt bērni – tad nabadzība jau sēž Tevī iekšā.

Analītiķi saka, ka tieksme pēc absolūtas ekonomijas – tā nav saprātīgas taupības pazīme, bet gan nosliece uz to, ka cilvēkam nav līdzsvara starp ieņēmumiem un izdevumiem. Tieši bagāti cilvēki ir tie, kas gatavi maksāt par lietām saskaņā ar to patieso vērtību. Pie tam, viņi ir gatavi maksāt par citu darbu – un to pašu gaida arī no citiem.

Mateja ev. 6.19-20: “Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog, bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds.”

2. Korintiešiem 9.6-7: “Tad nu, redzi:kas skopi sēj, skopi arī pļaus, un, kas bagātīgi sēj, bagātīgi arī pļaus; katrs lai dod tā, kā iesaka sirds, nevis ar sarūgtinājumu vai piespiedu kārtā:priecīgu devēju Dievs mīl.”


3. Ieradums visu novērtēt ar naudas zīmēm.

Tikai uz nabadzību ieprogrammētie uzskata, ka laimīgs var būt tikai ar nosacījumu, ja saņem algu ar daudzām nullēm. Ka nevar baudīt dzīvi un būt laimīgs, ja nav dārgu drēbju, savas mājas, prestiža auto. Sociologi apgalvo, ka uz jautājumu: “Kas Jums ir nepieciešams laimei?” uzskaitīt materiālās vērtības sāk tikai nabagie.

Cilvēki ar normāliem ienākumiem nosauc patiesu mīlestību un draudzību. Pie tam par bagātību viņi nesauc kontu bankā. Pēc viņu domām bagātie – tie ir tie, kas spēj piesaistīt naudu, organizēt jaunus biznesa veidus burtiski no nulles. Patiesi veiksmīgs cilvēks nav atkarīgs no personīgā zelta maisa apjoma.

Lūkas ev. 12.16-21: “Kādam bagātniekam lauki ienesa labu ražu. Un viņš sāka pie sevis spriest:ko lai es daru? Man nav kur savākt savus augļus. Tad viņš teica:es darīšu tā – nojaukšu savus šķūņus un uzcelšu lielākus, un tur savākšu visu labību un citus labumus. Un savai dvēselei es sacīšu:tev ir daudz labumu iekrāts uz ilgiem gadiem; atpūties, ēd, dzer un līksmo! Tad viņam Dievs sacīja:neprātīgais! Šajā naktī tev atprasīs dzīvību – kam tad piederēs tas, ko esi sakrājis? Tā notiek tam, kas krāj tikai sev, bet netop bagāts Dievā.”


4. Ieradums, krist panikā, kad sāk pietrūkt nauda.

Ja vien tikai vienas domas dēļ, ka Tevi var darbā “samazināt”, Tev paātrinās pulss – tā var būt iekšējās nabadzības programmas pazīme. Turīgiem cilvēkiem nauda nepastāv vienādi nemainīgā lielumā: šodien tā ir, bet rīt tās nav. “Tā pa riņķi”.

Filipiešiem 4.6-7: “Neesiet noraizējušies ne par ko, bet jūsu vajadzības lai top zināmas Dievam ikvienā jūsu lūgšanā, pielūdzot Dievu ar pateicību. Un Dieva miers, kas pārspēj jebkuru sapratni, lai pasargā jūsu sirdis un jūsu domas Kristū Jēzū.”


5. Ieradums tērēt vairāk, nekā ir Tavi ienākumi/Tu pelni.

Tu strādā divos darbos, taču nauda vienalga nepietiek? Ir laiks kaut ko mainīt! Ja cilvēks nesaprot ar ko viens kredīts atšķiras no otra, bagāts viņš tiešām nekļūs.

Pamācības 11.24-25: “Ir, kas šķiež – un gūst vēl, un ir, kas taupa, bet trūkst un trūkst. Līksms devējs būs sāts, kas pats veldzēs, taps atveldzēts.”

Pamācības 15.27: “Kas grābtin grābj, pats noposta savu namu, kas vairās dāvanu, tas dzīvos.”


6. Ieradums – nodarboties ar nemīlamu darbu.

Ja ne es, tad kurš? Psihologi apgalvo, ka cilvēki, kuri ir iesaistīti nemīlamā darbā ir potenciāli gatavi neveiksmei un nabadzībai. Iemesls tam ir jūtas, kas raisa viņos nepieciešamību darīt viņiem nepatīkamu darbu. Lai šo ieradumu izskaustu, nepieciešams darīt nevis to, kas kādam nepieciešams, taču to, kas TEV izraisa vislielāko gandarījumu. Tikai šajā lauciņā var sasniegt lieliskus rezultātus!

16. Psalms 11: “Tu man liec iepazīt dzīvības taku, vislielāko prieku tava vaiga priekšā, tīksmību tev pie labās rokas mūžam.”

40. Pslams 9: “Man tīk darīt tavu gribu, mans Dievs, tava bauslība manās krūtīs.”


7. Ieradums – turēties atstatu no radiniekiem.

Ļoti labi neveiksminieki veidojas no tiem, kas attālinās prom no savas ģimenes. “Kāpēc man vajadzētu zvanīt vīramātei – viņai vajag, lai viņa zvana!”, “Onkulis X un tante Y ir īsti kolhoznieki, nesauksim viņus ciemos... ko par mums padomās?!”, “Tēti, vai atceries, ka mani nolamāji pagalmā citu cilvēku klātbūtnē? Jā, man bija tikai četri gadi, taču to atceros...”.

Savukārt, visām turīgo ģimenu dzimtām tā ir visvairāk sargātā vērtība pasaulē. Jo, kad visās citās dzīves sfērās ir krīze, tieši tajā/ģimenē/ var atrast mierinājumu un atbalstu.

Efeziešiem 6.1-4: “Bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem Kungā, jo tas ir taisni. Godā savu tēvu un māti, šis ir pirmais bauslis ar apsolījumu: lai tev labi klātos un tu ilgi dzīvotu virs zemes. Jūs, tēvi, netramdiet savus bērnus, bet audziniet viņus ar Kunga doto audzināšanu un pamācību.”

Kolosiešiem 3.20-21: “Jūs, bērni, esiet paklausīgi saviem vecākiem visās lietās, jo tas ir patīkami un ir pēc Kunga prāta. Jūs, tēvi, netramdiet savus bērnus, lai tie nekļūst pārāk bikli.”